1926.gada 8. janvārī HI profesoram Vulfiusam vēstuli nosūta ģermānista un medievista Eduarda Zīversa (1850-1932) skolnieks ģermānists un valodas pētnieks Valters V. K. Cīzemers (1882-1951). Atsaucoties uz saraksti un vienošanos ar Dr. Māzingu un HI rekotru Klumbergu, Cīzemers piesaka savu Rīgas lekciju plānu 1926. gada martā un aprīlī – lekcijas par Vācu ordeņa garīgo dzīvi un seminārus par matemātiķa un kartogrāfa Johana Lauremberga (1590-1658) lejasvācu dzeju (“Schertzgedichte, in Nedderdüdisch gerymet” (1652)). Tā paša gada 23. janvārī Cīzemers vēstulē Vulfiusam precizē lekciju laikus. Pēc studijām Leipcigā un Berlīnē viņš ir nodarbojies ar Vācu ordeņa dokumentiem un kopš 1918. gada strādājis Kēnigsbergas Universitātē (vācu filoloģijas profesors kopš 1922. gada).
<Cīzemera disertācija bija pievērsta Nikolaja fon Jerošina (1290-1341) “Di Kronike von Pruzinlant”. Cīzemers bijaKönigsberger Gelehrten Gesellschaft biedrs, veidoja baroka laika dzejnieka Sīmona Daha (1605-1659) Kopoto Rakstu izdevumu, nodarbojās ar vācu kultūru Austrumprūsijā un Austrumeiropā (1925. gadā dibina “Dzimtenes izpētes instūtu”), pievērsās Johana Georga Hāmaņa un Johana Gotfrīda Herdera mantojumam (sadarbībā ar Jozefu Nādleru strādāja pie Hāmaņa darbu un vēstuļu izdošanas), izdeva un interpretēja vācu romantiķu darbus (Jozefs fon Eihendorfs, Frīdrihs de la Mots Fukē u. c.), nodarbojās ar Prūsijas dialektiem (monumentāls darbs “Prūsijas vārdnīca” – tikai daļēji publicēts, liela daļa materiālu tiek iznīcināta artilērijas apšaudē II Pasaules kara beigās). Viena no viņa darbu centrālajām tēmām ir Vācu ordeņa vēsture un literatūra. Pēc II Pasaules kara Cīzemers strādā Marburgas Universitātē (jaunākās vācu literatūras honorārprofesors).