Pēc 1924. gada priekšlasījumu brauciena pa Baltijas zemēm Osvalds Špenglers saņem ar 1925. gada 6. februāri datētu vēstuli no Lielās Ģildes, kurā cita starpā Herdera Biedrības vārdā tiek pausta nožēla par to, ka Rīgas diskusiju un privātu sarunu laikā teiktais ir sagādājis Špengleram negaidītus un nepatīkamus mirkļus Vācijā. Herdera Biedrība uzdevusi HI Prof. Kupferam un Prof. Vulfiusam izmeklēt šo lietu. “Vainīgais” ir neviens cits kā vācbaltiešu politiķis un sabiedriskais darbinieks Pauls Šīmanis. Viņš arī ir spiests rakstīt paskaidrojuma vēstuli, kurā apraksta 1924. gada novembra notikumus. Šīmanis visai garā vēstulē Vulfiusam ataino Rīgas sarunu ar Špenglera piedalīšanos: 1924. gada 21. novembrī pēc Šīmaņa priekšlasījuma par vācu mazākumtautības darbu, vairāki klausītāji sapulcējušies pie alus kausiem “Romas” pagrabā, starp tiem arī Osvalds Špenglers. Sarunā Šīmanis pieminējis tā laika Vācijas ekonomikas ministra nacionāli pozitīvos izteikumus Vācu Biedrības sanāksmē. Špenglers esot uz to reaģējis, norādot, ka ministrs Hamms nemaz nav tik nacionāli noskaņots. Viņš pieminējis vācu amatnieku stāvokli Augššlēzijā: Hamms neesot izrādījis pietiekamu nacionālu stāju Rūras apgabala jautājumā un pārāk paļāvies uz arodbiedrību ietekmi, nevis nacionālistu spēkiem. Tur viņš rīkojies tāpat kā noticis Augššlēzijas gadījumā, kur arodbiedrības nav izrādījušās spējīgas palīdzēt vācu strādniekiem. Špenglers acīmredzot nav domājis pārmest tieši Hammam Augššlēzijas jautājumu risinājumu, bet gan atsaucies uz šo gadījumu kā analogu Hamma politikai Rūras apgabalā. Pēc tam Šīmanis Frankfurtē pie Mainas runājis ar Ārlietu ministrijas padomnieku un Vācijas sūtni Latvijā Kesteru, lai uzzinātu ko vairāk par Hamma politisko nostāju. Kesters ir norādījis, ka Hamms Augššlēzijas problēmas risinājumu laikā nemaz nav bijis valdībā. Kesters tad sazinājies ar Hammu, kas lietu virzījis tālāk un tā skārusi Špengleru, izraisot asu saraksti. Savas attaisnošanās vēstules norakstus Šīmanis nosūtījis arī Špengleram un Kesteram.
Šī sarakste ataino ne tikai spēkošanos starp dažādi politiski noskaņotām grupām Vācijā un raksturo Veimāras republikas laiku; tā sniedz liecību tam, cik lielā mērā vācbaltiešu intelektuāļi ir iesaistīti Vācijas sociāli politiskajās cīņās un tam, ka šīs cīņas tiek izcīnītas arī Rīgā.