Ludviga Klāgesa viesošanās Rīgā (1935) viņa Ziemeļvalstu priekšlasījumu brauciena ietvaros neatstāj vienaldzīgus ne viņa klausītājus Melngalvju namā, ne viņa lasītājus Latvijā. Tiesa, viņa refleksijās par braucienu un tā iespaidiem dominē tā vācbaltiešu perspektīva, kuru filozofam un grafologam tobrīd paver HI rektors Vilhelms Klumbergs un HI līdzstrādnieks barons fon Kampenhauzens. No Klāgesa ziņojuma Vācu Akadēmijai izriet, ka tieši viņi raksturojuši vācbaltiešu situāciju Latvijā un Rīgā.
Jau Tallinas un Tartu priekšlasījumu sakarībā Klāgess uzsver vācbaltiešu vēlmi pēc tā, lai viņu nacionālos centienus pēc savas kultūras saglabāšanas atbalstītu Vācija. Rīgas priekšlasījumu sakarībā (priekšlasījumi notiek piektdien, 29. novembrī un sestdien, 30. novembrī) viņš Vācu Akadēmijai raksta, ka ticis uzņemts personiskā audiencē pie Latvijas ministru prezidenta, kurš gan nav ieradies uz priekšlasījumiem, lai gan saņēmis īpašu ielūgumu (un nav ieradies arī uz saviesīgo vakaru, kuru rīkojis Vācijas sūtnis); turklāt latviešu prese nav bijusi īpaši atsaucīga. Klāgess piemin konfrontāciju starp vācbaltiešiem un latviešiem Doma muzeja sakarībā.
Atsevišķā ar roku rakstītā manuskriptā Klāgess īsi raksturo visu priekšlasījumu braucienā apmeklēto pilsētu vēsturi un pašreizējo situāciju. Brauciens sākas Amsterdamā: no 31. oktobra līdz 13. decembrim Klāgess ir pabijis Kopenhāgenā (6.XI), Odenzē (7.XI), Lundā (8.XI), Stokholmā (11.XI), Gēteborgā (13.XI), Oslo (15.XI), Upsalā (18.XI), Turku (20.-21.XI), Helsinkos (22.-23.XI), Tallinā (25.-26.XI), Tartu (27.XI) un Rīgā (29.-30XI). Skandināviju viņš raksturo kā “amerikanizējušos”, lai gan slavē cilvēku viesmīlību un atsaucību. Baltijas situācijas raksturojumā liela loma ir tieši konfliktam starp vācbaltiešu identitātes saglabāšanas centieniem un igauņu un latviešu identitātes meklējumiem.