Saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanu HI nevarēja patstāvīgi piešķirt akadēmiskos grādus un šīs institūcijas pabeigšana nesniedza kvalifikāciju darbam valsts dienestā. Tikai teologi kā mācītāji vāciski runājošajām draudzēm un skolotāji vācu izglītības pārvaldes paspārnē varēja būt droši par sava diploma atzīšanu. Tāpēc to vāciski runājošo studentu skaits, kuri studēja Latvijas Universitātē bija lielāks, nekā HI klausītāju skaits. Kopš 1923. gada vācu Prūsijas augstskolas atzina HI semestrus. Šī situācija nozīmēja to, ka HI klausītājiem bija jāstudē paralēli vai nu LU, vai nu jādodas uz citu universitāti ārpus Latvijas, lai saņemtu atzītu diplomu. Vācbaltiešu līderi Latvijā vēroja šo situāciju ar bažām. Vācbaltiešu uzņēmējs un sabiedriskais darbinieks Ērihs Mindels (1882–1954), kurš no 1935. līdz 1938. gadam bija Vācbaltiešu kopienas prezidents, rakstīja: “Smagā, upurus prasošā cīņā mēs, [vāc]baltieši, esam no jauna izcīnījuši tiesības uz dzīvi un darbu savā dzimtenē. Un tagad mēs pieredzam, ka mūsu jaunatnes garīgā elite, mūsu tautas nākamie vadoņi dodas prom no zemes un (kā rāda pieredze) arī paliek ārpus zemes. (…) Un lozungs: Studijas dzimtenē!, t. i., studijas mūsu valsts Latvijas Universitātē un vienlaikus mūsu privātajā Vācu augstskolā [HI] taču bija mūsu vāciskais lozungs” (sk.: Wolfgang Wachtsmuth, Von deutscher Arbeit in Lettland 1918-1934. Bd. 1-3. Bd. 2: Die autonome deutsche Schule. Koln, 1952. 427. lpp.; Raivis Bičevskis / Bastian Brombach, Kulturpolitik und Wissenstransfer am HI uz Riga? Ein Beitrag zur intellektuellen Geschichte des Baltikums in den 1920er und 1930er Jahren. Izd.: Forschungen zur Baltischen Geschichte 14 (2019), 138. lpp. un tālāk).
Tieši HI dibināšana bija tas solis, kuram vajadzēja vest pie vācbaltiešu inteliģences palikšanas Latvijas valstī. Vācbaltiešu vadībai tobrīd bija svarīgi uzsvērt, ka studijas LU un HI kopā ir pilnvērtīgas un vācbaltiešu ilglaicīgām interesēm atbilstošas. Uz vēl lielāku kompromisu liela daļa vācbaltiešu arī nebija gatavi ielaisties, tāpēc situācija ar HI diplomiem bija īpaši nepieņemama. HI brīvdienu kursi, kurus docēt uz Rīgu devās ievērojamākie tā laika zinātnieki un filozofi, vismaz daļēji bija vērsti tieši uz to, lai vairotu HI prestižu un reiz panāktu izmaiņas diplomu atzīšanas jomā.