Institutum Herderianum Rigense:

Saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanu HI nevarēja patstāvīgi piešķirt akadēmiskos grādus un šīs institūcijas pabeigšana nesniedza kvalifikāciju darbam valsts dienestā. Tikai teologi kā mācītāji vāciski runājošajām draudzēm un skolotāji vācu izglītības pārvaldes paspārnē varēja būt droši par sava diploma atzīšanu. Tāpēc to vāciski runājošo studentu skaits, kuri studēja Latvijas Universitātē

Leonīds Arbusovs Jr. (1882-1951) neapšaubāmi bija viens no ievērojamākajiem Latvijas un Baltijas kultūrtelpas pazinējiem un izcilākajiem viduslaiku vēsturniekiem. Kādu laiku viņš strādāja gan HI (1921-1931, 1936-1939), gan Latvijas Universitātē (1922-1935). No Latvijas Universitātes Arbusovs aizgāja tikai pēc tam, kad K. Ulmaņa valsts apvērsuma sekas izpaudās arī vēsturnieku politiski ideoloģiskajā indoktrinācijā.

HI finansēšanas jautājumi bija Herdera Biedrības uzdevums. Biedrība arī tika dibināta (1921) kā HI pamats. Vilhelms Klumbergs meklēja finansējumu HI ne tikai Latvijā, bet arī Veimāras Republikā. Kādu daļu no tā piešķīra Vācijas Ārlietu ministrija, daļu nācās vākt, meklējot atbalstītājus un labvēlīgus gadījumus (Vācu Higiēnas muzeja izstādēs iekasētā nauda, Karla

HI rektors Vilhelms Klumbergs bija tajās domās, ka HI ir jābūt par pilna spektra universitāti. Tai jākļūst par izcilas (un izcilākās) izglītības un pētniecības vietu Rīgā, Latvijā un Baltijā. Taču šim plānam nebija lemts īstenoties un ne jau tikai drīzo vēsturisko traģēdiju dēļ: jau Veimāras Republikas valdība neatbalstīja šādu ideju.

HI brīvdienu kursi (die Ferienkurse), kas notika ārpus studiju laika, tik tiešām bija HI panākums, kas vairoja institūcijas atpazīstamību. Kursus docēja viesdocētāji – bieži to vārdi attiecīgajā zinātnes jomā neprasīja komentārus arī pasaules līmenī: brīvdienu kursu ietvaros Rīgā pabija tā laika ievērojamākie zinātņu pārstāvji Eiropā. Skaidrs, ka viesdocentu izvēles pamatorientācija